Piederība – Kad pasaule apstājas un piederība atrod ceļu atpakaļ

Piederības Daudzās Krāsas

Šis darbs ir par piederību – to kluso, bet būtisko sajūtu, kas mūs savieno.

Manā dzīvē šī tēma ir skārusi mani divos ļoti atšķirīgos veidos.

Daži mirkļi ir pārejoši un gandrīz neredzami ikdienas plūsmā, bet citi pilnībā apstājas laikā un atstāj paliekošu nospiedumu atmiņā.

Caur šīm pieredzēm piederības ideja man ir kļuvusi ļoti personiska – kā sirds iekšējais kompass, kas atgādina, kur sākas saikne un kā tā patiesi jūtas.

Saule un Mēness – Ikdienas Dzīves Acīs

Mana pirmā pieredze ir par skatieniem – tiem, kas paliek nedaudz par ilgu.

Mans bērns ir starptautiski adoptēts, un, ejot kopā kā ģimene, mēs esam kā saule un mēness – atšķirīgi, bet dalāmies vienā debesīs.

Mūsu atšķirības kļūst redzamas mazās, ikdienišķās situācijās: pārtikas veikala ejā, parkā, lidostā.

Garām paskrienošas skatieni var būt laipni, ziņkārīgi vai reizēm neskaidri.

Tajos īsajos brīžos es jūtu maigu trīcēšanu – atgādinājumu, cik trausla var būt piederības sajūta.

Tie mirkļi ir kā spoguļi.

Viņi rāda, kā ir būt daļai no kaut kā – un kā ir, pat uz mirkli, izslīdēt ārpus tā.

Es tikai varu iedomāties, kā jūtas kāds, kurš visu laiku dzīvo tajā starpniekā, meklējot vietu, kur vienkārši būt.

Katram no mums vajag to vietu – telpu, kur nav jāskaidrojas, kur vienkārši mūsu esamība ir pietiekama.

Kad Dzīve Apstājas

Mana otrā pieredze ir klusāka. Dziļāka.

Tikko pirms pagājušajiem Ziemassvētkiem es saslimu tā, ka viss apstājās.

Es joprojām spilgti atceros, kā gāju uz klīniku, kas atradās iepirkšanās centrā.
Visapkārt man spīdēja gaismas, skaļruņos skanēja priecīgas dziesmas, un cilvēki steidzās ar saviem dāvanām un plāniem.

Tomēr manī bija cita pasaule – klusa, trausla, nenoteikta.

Es sajutu, kā piederība parastajai dzīvei uz brīdi izslīdēja, un es stāvēju aiz neredzama stikla sienas, vērojot, kā pasaule turpinās bez manis.

Slimība mani atgrieza pie vienkāršākajām lietām:
draugu vārdi un klusas žesti, vakara tēja vilnas zeķēs, saunas siltums, mājas miers – viss šķita lielāks nekā agrāk.

Un godīgi sakot, es ticu, ka bez šīs pieredzes es varbūt nekad nebūtu uzdrošinājusies sasniegt sapni, kas klusībā bija gaidījis manī – sapni par kopienu, kas nes maigas vēstis un iedvesmojošus atgādinājumus dienām, kad dzīve šķiet smaga.

Piederības pēdas mūsos

Katram no mums ir stāsts par piederību.

Dažiem tā atrodama tuvībā un kopīgajos brīžos.
Citiem – vientulībā un mierā.

Un dažkārt piederība atklājas tikai tad, kad dzīve apstājas un parāda, cik trausla patiesībā ir visa.

Varbūt arī tev ir bijuši brīži, kad jūties nedaudz uz malas –
vai brīži, kad kaut kas mazs un parasts ir atgriezis tevi saiknē.
Skatiens, apskāviens, loga gaismas siltais mirdzums.

Tādi brīži mums atgādina, ka piederība nav vieta, bet sajūta.
Tas dzimst katru reizi, kad mums ļauj būt pašiem un tikt redzētiem bez paskaidrojumiem.

Tā pati klusa saiknes sajūta iedvesmoja mūsu Belong Mode zeķes – maigu atgādinājumu, ka esi daļa no kaut kā, pat tajās dienās, kad jūties atrauts.

Varbūt piederība ir, galu galā, klusā atzīšana tam, ko dzīve ir iegravējusi katrā no mums – un izvēle tomēr saskatīt skaistumu.
Mums pašiem un viens otram.